Pierakstīts kādā dubļainā pavasara dienā 1986.g.

No 1925.gadaEgļavas mežniecībā par mežzini strādāja Kārlis Štammers, vēlāk Liepiņš. Pēc Liepiņa , līdz 1941.gadam, strādāja Safronovs. Kara laikā, līdz 1944.gadam par mežzini strādāja Gledners. Visi iepriekšējie mežziņi evakuējās līdz ar vāciešiem. Gledners palika viens pats. Dzērve Kārlis kopā ar Gledneru, pēc p0adomju karaspēka ienākšanas, tas varēja būt jūnija beigās devās uz pagasta izpildkomiteju, kura atradās Viļakā. Nikolajevs bija priekšsēdētājs, no turienes sūtīja uz Abreni tur bija rajona pārstāvji Buravins, Ņikonovs, kurš bija I sekretārs. Viņi skatījās, skatījās un tad teica atbraukt pēc divām dienām. Kad pēc divām dienām atbraucām, tad lika organizēt mežrūpniecību. Gledners palika par Viļakas mežrūpniecības direktoru, bet mani nosūtīja uz Egļavas mežniecību par priekšnieku. Pirmais uzdevums bija uzņemt trofeju mežmateriālus. Toreiz Egļavas mežniecībā par grāmatvedi strādāja Strapcāns Broņislavs. Salasīja bijušos mežsargus un tā pēc kara darbu uzsāka Egļavas mežniecība. Toreiz Abenē solīja , ka atbrauks mežrūpniecības ministrs Gustsons. Tā arī notika.  Gustsons deva rīkojumu komplektēt strādniekus, tomēr tajā pašā laikā sākās kārtējā mobilizācija, taču visi mežrūpniecības strādnieki dabūja “broņas “. Kārlis Dzērve sāka strādāt par Egļavas mežniecības priekšnieku ar 1944. Gada 1. Augustu. Priekšraksti  visi toreiz nāca krievu valodā uz dažādiem parastiem papīriem, dažreiz pat uz ietinamā papīra. Kara laikā bija sagatavots daudz malkas no kuras liela daļa jau bioja pievesta pie ceļu malām. Egļavas mežniecībā uzreiz pēc kara ceļu malās tika uzņemti 800 kb/m malkas. Tajā laikā bija mežsargi un desmitnieki , krautuvē bija meistari. Lesnieks Arvīds strādāja Egļavā par meistaru un bija galvenais K.Dzērves palīgs. Toreiz mežniecība atradās mājā Balvu lielceļa malā.  Līdz karam mežniecība atradās Egļavā.  Tagadējās Kazikovas vietā bija dzīvojamā māja , veca kūts starp tagadējo dzīvojamo māju un kantori. Tagadējo saimniecības ēku uzcēla ap 30 gadiem. 30. Gadu sākumā bija paredzēts mežniecībai celt dzīvojamo māju un kantora ēku pie Nastrovas ezera. Kvintes mežzinim Viktīnam bija personīgais tvaika gateris  , ar to tad arī materiālus priekš šīm divām būvēm sazāģēja pēc garumiem turpat ezera krastā. Dzīvojamo māju uzcēlu 30 gadu beigās, bet nevis ezera krastā, bet pašreizējā vietā. Māju pabeidzām būvēt 1941. Gadā. Krāsnīm podiņus dabūju no Viļakā kara laikā sagrautām mājām.  Mežniecības ēkai sagatavotos materiālus pa kara laiku izvazāja.

Līdz 30 gadiem par mežsargiem strādāja Jānis Peipiņš, Klimovičs,Strapcāns,Nizinskis, vēlākos gados strādāja Evalds Ganiņš, Mednis.  1950.gadā Egļavas mežniecību apvienoja ar Kvintes mežniecību. Mežizstrādes iecirkņa [priekšnieka sēdeklis palika Kvintē , kur par priekšnieku strādāja Jeromanovs.  Egļavā toreiz maz izstrādāja, galvenokārt bija kopšanas cirtes.  No mežziņa  par mežizstrādes iecirkņa priekšnieku uzreiz varēja pāriet, bet lai pārietu otrādi, bija jāliek eksāmens. Mani aizsūtīja uz Rīgu pie galvenā mežziņa Kronīša kārtot šo eksāmenu. Viņš atzina , ka varu pildīt mežziņa vietu. Atbraucu mājās. Bija jāraksta atlūgums no MRS un iesniegums mežsaimniecībai. MRS un mežsaimniecība bija katra savā mājā. MRS atradās pie luterāņu baznīcas, mežsaimniecība uz Vecumu ceļa. 1958. Gadā apvienoja mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas, bet Egļavu un Kvinti atkal atdalīja.  Šaursliežu dzelzceļu uz Kupravas krautuvi izbūvēja starp 50. Un 60. Gadiem. Vilciens nāca katru dienu 1 vai 2 reizes.

Pirmās automašīnas mežā parādījās jau 1945.gadā. Tās darbināja ar gāzģeneratoru , kuru kurināja ar apses klucīšiem. Bija četras gabalas. Ar mašīnām izveda maljku , baļķus 6;6,5 un 9 metrus garus. Seši vīri ar rokām lādēja materiālus iekšā. Toreiz zāģēja ar rokas zāģiem. Pirmo cirsmu ar elektrozāģiem izstrādāja pret Veļķeru mājām 1949.gada beigās. Speciālu ugunssargu toreiz nebija un ugunsgrēkos arī daudz neizdega – 0,5 līdz 1,0 Ha. Lioela karošana bija ar patvaļīgu ciršanu.

Latvijas laikā meža cirtēju vienmēr bija cik vajag. Maksāja labi. Dūšīgi cirtēji nopelnīja līdz 5 lati dienā , tas gan nebija bieži. Visus sagatavotos materiālus veda uz Kupravu. Ziemā pajūgi gāja divās rindās – viena uz priekšu – otra atpakaļ. Baļķus veda vairāku kluču garumā. Latvijas laikā veda tikai sausu jau mežā izžāvētu malku.

Ceļš Balvi – Viļaka vienmēr bija labā kārtībā. Pret Mucukalnu vasarā rati gan grima smiltīs iekšā.

Ezeros nekādu ierobežojumu nebija. Kā kurš mācēja , tā arī zvejoja. Pavasaros grāvjos lika murdus.

Latvijas laikā lapu kokus meža kultūrās nestādīja. Stādīja tikai skuju koku tīraudzes , bet nelielos apmēros. Stādus audzēja tepat lejā pie meža malas. Kokaudzētava bija neliela – 0,2 Ha  un to pārraudzīja Strapcāns. Divgadīgus sējeņus  jau stādīja mežā. Stādus iepakoja kurvjos, stādīja agri rītā ap saules lēktu. Priežu sējeņiem saknes tika mērcētas māla ūdenī.

Latvijas laikā darba alga mežsargam ap 1925.26. gadu  bija 50 latu. Tad paaugstināja  virsmežsargam 95, mežsargam 85 lati mēnesī.  Toreiz pie kurpnieka gatavoti zābaki maksāja 18 – 20 latus, citi pat līdz 22 latiem. Starp ādu un oderi bija likts cūkas pūslis – tas nelaida ūdeni cauri.

Trīs reizes biju uz meža darbinieku konferenci kā virsmežsargs no virsmežniecības. Konferences notika katru reizi citā vietā. Atceros , ka vienu reizi biju Rīgā, otru Liepājā . Konferences ilga vairākas dienas. Pēdējā dienā notika ekskursijas. Atceros , ka bijām ekskursijā Nāves  salā , Ogrē.

Toreiz medībās medni, stirnu mežsargi nedrīkstēja šaut . Šāva mežziņi. Mežsargi varēja medīt zaķus, rubeņus , irbes. Mežacūkas un alņi toreiz pie mums nebija, tie parādījās tikai pēc kara.

Meliorācijas grāvjus raka ar rokām. Ceļu no Šķilbēniem līdz Kupravai arī izraka ar rokām. Ja racējiem ceļā gadījās resnas apses, tad apcirta saknes un ar dakšām gāza uz kuru pusi labāk gāzās. Projektētāji brauca no Rīgas. 1939. Gadā ar rokām pārraka upīti no Nasravas ezera līdz Kazikavai.

Mežierīkotāji pirmo ierīkoja Kvintes novadu 1928.gadā. Mežierīkotājs pats bija francūzis. Egļavas novadu ierīkoja 1932.gadā. Ierīcības laikā tika izcirsts pašreizējais kvartālstigu tīkls. Līdz tam laikam pastāvēja “grāfa “stigas – ik pa 2 km.

Latvijas laikā bija Viļakas, Liepnas, Balvu virsmežniecības. Viļakas virsmežniecībā ietilpa Egļavas, Viļakas, Kvintes, Žīguru un Pālēnu mežniecības. Pālēni atradās aiz Vecumu dzelzceļa stacijas.

Mežā visus materiālus uzņēma ar numeratoriem. Katram mežsargam bija savs numurs. Drukātās grāmatiņās visu ierakstīja un kubatūru aprēķināja mežniecībā.

Kad uztaisīja Ķeguma HES, zviedriem vajadzēja dot apses klučus. Divas ziemas griezām labās apses. Sākām aiz Kulpenes sila uz Medņa pusi. Galotnes palika mežā. Zarus visus sadedzināja.

Apn 30. Gadiem vienu ziemu no Rīgas bija atbraukusī  inteliģentie bezdarbnieki. Pāris nedēļas pamocījās un aizbrauca prom. Tajā laikā saimniekam bija līdz 3 ha meža. Kuram bija vairāk, mežniecība noņēma nost.

Otrā mežierīcība notika kaut kur pēc kara.

Latvijas laikā formas drēbe bija pelēkā krāsā ar zaļām kantēm. To vajadzēja pirkt par savu naudu.

Man par mājas apkārtnes uzkopšanu un kārtībā turēšanu bija meža departamenta goda raksts.

Meža darbos lieli nelaimes gadījumi nebija notikuši. Meža darbinieku arodbiedrība Latvijas laikā bija turīga. 1932. Gadā braucu uz Rīgu aklo zarnu operēt. Arodbiedrība atmaksāja gan ārstēšanās izdevumus, gan ceļa naudu.

Mežniecībā telefons bija no 1926.gada, tas gan bija Lapsu mājās. Stabi bija impregnēti un gāja cauri Siena purvam. Vēlāk atraka sūnu cik dziļi vien iespējams, tad nozāģēja un izmantoja telefona ievilkšanai uz pašreizējo mežniecību, tāpēc stabi ir tik īsi.