Pirmās man pieejamās ziņas par Egļavu kā apdzīvotu vietu atrodamas Brežgo Boleslava grāmatā „Latgolas inventari un generalmēreišonas zemu aproksti 1695-1784”.
B.Brežgo grāmatā un Marienhauzenasplebānijas robežu plānā minēts nosaukums Egļukolņa / krievu val. / Kurā brīdī šo vietu sāk saukt par Egļavu, nevar konstatēt.
Tabulā ar numuru 80.4 Viļakas katoļu baznīcas plebānijai piederošie ciemi un to īss ekonomiskais apraksts. Ciems Egļekolņa uz tāda paša nosaukuma upītes uz kuras ir dzirnavas. Par dzirnavu esamību līdz šim nekas gan nebija dzirdēts.
Marienhauzenas plebānijas robeža 1785.gada plānā
Plānā redzama situācija – upīte, ceļi, meža masīvi, kaimiņu ciemi.
Krievijas impērijas tautas skaitīšanas lapās 1895.gadā redzami nosaukumi Egļevka – īpašnieces Marijas Ivanovnas Zabello iznomāta saimniecība Kazakevičam Aleksandram – Viļakas muižas mežsargam / 2-389 /; tāda pati ferma ar nosaukumu Kazjukovo, iznomāta Mancevičam Antonam Aleksandra d., zemkopis; Kuļečičam Konstantīnam Aleksandra d., zemkopim ar papildus nodarbošanos – mežcirtējs. /2-394/.
Meža sarga māja Kazjukovo, kas ir valsts īpašums, mežsargs Papins / Peipiņš?/ Ivans Andreja d., nodarbošanās – valsts mežsargs. /3-183/. Visi augstāk minētie iedzīvotāji ir poļu tautības un katoļticīgi. Nosaukums Kazikova tika lietots vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados un tika attiecināts uz mežniecībai piederošo dzīvojamo māju, tagad Mežābeles. Zemes reformas gaitā izrādījās, ka Kazikova ir saimniecība otrpus strautam, kur dzīvoja Venta Adats un Jāņa Zarembas ģimene.
Vietas nosaukumu izpētei pateicīga lieta ir dažādos laikos izdoto karšu pētniecība.
1906.g.Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa kartē pus Kazikovo / krievu val. / un Eglevka / krievu val. / pie lielceļa.
Marienhauzenasplebānijas robeža 1785.gada plānā
Plānā redzama situācija – upīte, ceļi, meža masīvi, kaimiņu ciemi.
Krievijas impērijas tautas skaitīšanas lapās 1895.gadā redzami nosaukumi Egļevka – īpašnieces Marijas IvanovnasZabello iznomāta saimniecība Kazakevičam Aleksandram – Viļakas muižas mežsargam / 2-389 /; tāda pati ferma ar nosaukumu Kazjukovo, iznomāta Mancevičam Antonam Aleksandra d., zemkopis; Kuļečičam Konstantīnam Aleksandra d., zemkopim ar papildus nodarbošanos – mežcirtējs. /2-394/.
Meža sarga māja Kazjukovo, kas ir valsts īpašums, mežsargs Papins / Peipiņš?/ Ivans Andreja d., nodarbošanās – valsts mežsargs. /3-183/. Visi augstāk minētie iedzīvotāji ir poļu tautības un katoļticīgi. Nosaukums Kazikova tika lietots vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados un tika attiecināts uz mežniecībai piederošo dzīvojamo māju, tagad Mežābeles. Zemes reformas gaitā izrādījās, ka Kazikova ir saimniecība otrpus strautam, kur dzīvoja Venta Adats un Jāņa Zarembas ģimene.
Vietas nosaukumu izpētei pateicīga lieta ir dažādos laikos izdoto karšu pētniecība.
1906.g.Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa kartē pus Kazikovo / krievu val. / un Eglevka / krievu val. / pie lielceļa.
1915.g. izdotā Vācu ģenerālštāba armijas kartē ir atrodams nosaukums Jegljeroka un Susājiem – Szusari.
1923.g. Latvijas armijas kartē Kazikava – Adatu saimniecībai un Mžsr. Mežniecības vietai.
Diezgan reta Latvijas armijas karte 1922.g. Tikai nelaime, ka Egļava pašā stūrī.
1981.g. PSRS armija ģenerālštāba kartē Egļeva / krievu val. / mežniecības vietā. Pēdējās desmitgadēs iedzīvotāju skaits Egļavā samazinājies no 25 - 26 līdz 8 - 9 tagad. Liels zaudējums bija Egļavas mežniecības likvidēšana 2005.gadā. Sešdesmitajos gados pie Egļavas mežniecības darbojās smēde, kurā par kalēju strādāja kalējs E.Ķēniņš. Arī taras cehs atradās tepat . Gadā pārstrādātās koksnes daudzums bija ievērojams.Sešdesmitajos gados Egļavā Nizinsku mājās darbojies pat veikals. Egļavas ciemā ceļa Gulbene – Abrene malā atrodas ciema krusts pie kura pateicoties Prancānu un Nizinsku rūpēm notiek tradicionālie maija mēneša dziedājumi. Pestītāja tēlu no koka izgriezis Nizinskis Aleksandrs , kuram nav profesionāla kokgriezēja izglītības, bet talants ir neapšaubāms – daudzi ir taujājuši – kas tas par mākslinieku?
Perspektīvā attīstība nav prognozējama . Šī no Abrenes - Gulbenes lielceļa atstatus esošā vieta vienmēr ir pārsteigusi svešiniekus. Kādreiz ar sakopto mežniecības apkārtni un darbīgiem un draudzīgiem ļaudīm , tagad ar skaisto , kluso , tīro dabu un iespēju gremdēties atmiņās.
