Maija un jūnija mēnešos egļu skuju apakšpusē ieraugāmas oranžas strīpiņas, kas satur rūsas ziemojošās sporas. Pavasarī saslimst jaunās skujas, uz kurām augusta mēnesī ieraugāmi dzelteni plankumi vai joslas. Šajās vietās parādās ziemojošās sporas, kas nogatavojas tikai nākamajā pavasarī. Pēc ziemojošo sporu dīgšanas rūsējušās skujas nobirst. Rūsa vienmāju t.i. tā pāriet no egles uz egli bez sveša auga starpniecības.

/literatūras avots nav zināms/ no semināra “Egles sēklkopība. Egļu audžu apsaimniekošana”Katlešu mežniecībā 1999.g.23.03.

Daudzsaimnieku suga ar pilnu attīstības ciklu. Uz segzvīņām lielā daudzumā izveidojas lodveida ecīdijas 1 – 2 mm diametrā. Sākumā tās ir oranžā krāsā, vēlāk kļūst tumšbrūnas. No tām izbirušās ecīdijsporas inficē ievu lapas, uz kurām sākumā izveidojas sēnes uredosportas, pēc tam arī teleitosporas. Uz inficētajām lapām rodas stūraini violeti vai brūngansārti plankumi. Uz inficētajām lapām pārziemojušas teleitosporas uzdīgst un izveido bazīdijas ar bazīdijsporām ,. Kuras atkal inficē egļu čiekurus. Inficētos čiekurus var viegli atšķirt no veselajiem pēc plaši atvērtajām zvīņām, uz kurām atrodas izraisītājas sēnes ecīdijas, oranžu vai brūnu  lodveida tvertņu veidā. Rūsas infekcija krasi samazina egļu sēklu ražu. Inficētajos čiekuros sēklas ir čauganas, vieglas , sīkas. Tām ir ļoti zema dīgtspēja. Stipri inficētos čiekuros dažkārt nav nevienas dīgtspējīgas sēklas.

/literatūras avots nav zināms/ no semināra “Egles sēklkopība. Egļu audžu apsaimniekošana”Katlešu mežniecībā 1999.g.23.03.

Bojā 10 – 40 gadus vecus kokus. Pavasarī iepriekšējā gada dzinumiem skujas nobrūnē. Vasarā uz šīm vēl nenobirušajām skujām attīstās tumšas, garas strīpiņas, sēnītes augļķermeņi, kas nogatavojas nākamajā pavasarī un sāk izplatīt sporas. Iespējams  arī, ka nobrūnējušās skujas drīz nobirst un tikai pēc tam uz tām attīstās skujbires augļķermeņi. Eglēm skujbire daudz mazāk bīstama nekā priedēm un tāpēc radikālus apkarošanas līdzekļus pret to nenākas lietot. Kāršu mežā stipri saslimušos kokus nocērt. Jauktās audzēs egļu skujbires postījumi ļoti nenozīmīgi. Visstiprāk cieš koki līdz 20 gadu vecumam.

Rokas grāmata meža sardzei I Mežu kaites un kaitēkļi.
M.Eglītis;L.gailītis Rīga. 1930.

Augļu ķermeņi parasti izveido biezas garozas uz egļu zariem. Piepes stobriņi elipsveidīgi vai stūraini, pa daļai labirintveidīgi , gaiši brūni. Pūstošā koksne brūna. Puve pārņem zarus un stumbra lielāko daļu, līdz 50 %, atstājot nebojātas tikai dažas ārējās gadskārtas. Pūstošā koksne norobežota no veselās ar tumšu viļņotu līniju. Lietkoksnes no saslimušajiem kokiem iznāk ļoti maz.

Rokas grāmata meža sardzei I Mežu kaites un kaitēkļi.
M.Eglītis;L.gailītis Rīga. 1930.

Augļu ķermeņi nenoteikti, garozveidīgi, uz saknēm. Piepes virsa brūna, malas gaišākas, pārklātas sīkām , koncentriskām rievām, iekšējie audi balti. Stobriņi sakopoti vienā vai vairākos slāņos, sākumā balti vēlāk brūndzelteni, poras ieapaļas , sīkas. Visstiprāk cieš egle, tad pārējie skuju koki, mazāk lapu koki. Izsauc koksnes serdes brūno puvi. Puve no saknēm velkas pa stumbru uz augšu un eglēm atrasta pat līdz 8 metru, priedēm līdz 1,5 m augstumam. Pūstošā koksne sākumā pelēka vai violeta, beidzot sarkanbrūna, lobas pa gadskārtām. Sapuvušā sarkanbrūnā koksnē ieraugāmi baltu josliņu iežogoti melni plankumi. Šie plankumi ne arvien sastopami. Par brūno puvi vēl liecina sveķu tecēšana stumbra apakšējā daļā un skujbire, kas novērojama, sitot ar cirvi pret stumbru. Piepes ierobežošanai pūstošos kokus izgāž ar saknēm, stumbrus izved no meža, bet celmus un saknes , cik iespējams, pilnīgi sadedzina. Ja piepe pārņēmusi lielāku meža [platību , visi kokinocērtami un mežs atjaunojams lapu kokiem.

Rokas grāmata meža sardzei I Mežu kaites un kaitēkļi.
M.Eglītis;L.gailītis Rīga. 1930.

Augļu ķermenis sākumā spilven- , vēlāk pakav- vai konsolveidīgs, 10 – 15 cm plats , 3 – 5 cm biezs, piepes masa griezumā dzeltena, , virsa cieta, koncentriski viļņota, tumši brūna, beidzot , gandrīz melna, malas neasas, augošai piepei oranžas vai cinobera sarkanas. Stobriņi vairākos slāņos. Poras apaļas , sīkas, gandrīz baltas, beidzot brūni dzeltenas. Uz skuju koku celmiem, retāki stumbriem, kur izsauc koksnes jaukto / serdes un perifērijas / puvi.

Rokas grāmata meža sardzei I Mežu kaites un kaitēkļi.
M.Eglītis;L.gailītis Rīga. 1930.

Egles resgaļa košā serdes puve. Sēne satopama uz augošiem , nokaltušiem , lauztiem kokiem un uz celmiem. Augļķermenis viengadīgs, plāna cepurīte ar asu malu, dažreiz ar īsu , resnu kātiņu. Virspuse dzelteni brūna , sākumā rupjmatains, vēlāk kails. Poras nelielas , no sākuma pelēkas , vēlāk brūnas. Audi tumši brūni , divslāņaini.

Invāzijas sākuma stadijā koksne iedzeltena vai brūngana, vēlāk šajās vietās parādās nelieli gaiši brūni plankumi – šķērsgriezumā - iegareni ovāli. Vēlāk viņu iekšienē veidojas tukšumi, aizpildīti ar baltu vielu. Dažreiz puves skartajā koksnē veidojas plaisas, kurās redzamas tumši brūnas , tievas sēņotnes auklas. Beigu stadijā  puve kļūst bedrīšu veida, ar daudzām melnām līnijām, kuras sevišķi labi redzamas šķērsgriezumā.

Puve kodola , vēlāk pāriet aplievē , kur parādās augļķermeņi. Miza šajās vietās bagātīgi pārklāta sveķiem. Puve parasti skar saknes un stumbra apakšējo daļu, bet dažreiz iet uz augšu līdz 5 m. Piepe turpina augt atmirušā koksnē.

A.vakins;O.Polubojarinovs;V.Solovjovs. Koksnes vainas, Ļesnajapromišļennostj, Maskava ,1980.