Mūsu mežos savvaļā aug tikai parastā egle. Skujas sēd pa vienai, pumpuri nav sveķaini. Vainags vienmēr piramidāls un ļoti biezs. Ja egle aug savrup, tad apakšējie zari sniedzas līdz pat zemei. Eglei nav tādu pareizu riņķveidīgu zaru grupējumu, kā priedei un tādēļ viņas vecumu pēc zaru mieturiem noteikt grūti ; viņai bez mieturu pumpuriem, izaug vēl starpmieturu pumpuri.
Egle zied maija beigās un slēgtās audzēs sāk ražot sēklas 40 – 50 gadu vecumā. Ziedi , tāpat kā priedei , viendzimuma un vienmāju, t.i. uz viena un tā paša koka atrodas kā vīrišķie , tā arī sievišķie ziedi; pēdējie apmēram 4 cm garos ciekurīšos jauno dzinumu galos. Eglei čiekuri pilnīgi nogatavojas līdz rudenim, tanī pašā ziedēšanas gadā, izaugot 10 – 15 cm gari, cilindriski. Zem katras čiekura zvīņas atrodas 2 spārnotas sēklas, kuras ļoti līdzīgas priedes sēklām, ar mazliet sarkanbrūnu nokrāsu. Čiekuri parasti atveras agrā pavasarī un birstošas sēklas ar vēja palīdzību var tikt iznēsātas tālu prom, ar ko izskaidrojama jaunu egļu audžu izcelšanās tādās vietās, kur tuvumā nav nevienas egles. Sēklu ievākšanai čiekurus lasa ziemā, kokus cērtot. Čiekuri atveras ļoti viegli. No viena pūra čiekuru iznāk apmēram 800 gramu tīrītu / bez spārniņiem / sēklu. Viņas uztur dīdzību 3 – 4 gadus ar 60 – 85 % dīgtspēju. Simts gramos ir apmēram 13 000 tīro vai 11 000 spārnaino sēkliņu. Sēklu gadi atkārtojas normāli pēc katriem 3 – 5 un dažkārt pat vairāk gadiem. Ražas gados nereti ir tik daudz čiekuru, ka no viņu smaguma gandrīz lūzt zari.
Egle vairojas vienīgi sēklām, kas izdīgst augsnē 3 – 4 nedēļu laikā. Dīgsts izlien no zemes 6 – 9 zobainām dīgļlapiņām. Pirmo gadu dīgsts izaug ne vairāk kā 5 cm augsts un ļoti vārīgs pret salnām un sausumu vai saules karstumu. Pirmais zaru mieturītis parādās trešo gadu.
Pirmajos dzīves gados egle aug daudz lēnāk nekā priede. 50 – 60 gadu vecumā egle parasti panāk priedi un tālāk pārspēj to, augdama garumā līdz ilgākam vecumam, kādēļ egles zaru vainags arī vecumā piramidāls.
Slēgtā audzē egles stumbrs ir taisns , slaids, apaļš ar sīkiem zariem, garāks nekā priedei un labā augsnē – smilšainā māla / pirmā bonitāte / 100 gadu vecumā sasniedz 35 – 40 metru garumu un 35 – 40 cm resnumu krūšaugstumā. Sliktā augtenē – 13 metrus un resnumu 13 cm. Pirmā bonitātē no viena hektāra 100 gadīga normāla / 530 koku / ļoti laba eglāja valdaudzes varam iegūt koksnes / bez zariem / līdz 570 ciešmetru.
Eglei saknes ļoti sekli zemē, kādēļ šis koks ļoti nespēcīgs pret vēju. Mitrās un nesaistītās augsnēs stiprs vējš izgāž plašākas egļu audzes visām saknēm. Sevišķi stipri egle cieš no vēja, ja viņa izaugusi biezībā un pēkšņi izlikta ārmalā. Neapdomīgi iedalītas cirsmas, kuras izcirstas vecas , biezas egļu audzes vidū, ir par postu visai audzei. Pirmais stiprākais pavasara vai rudens vējš izgāž kokus gar izcirtuma malām, kur pie vēja nepieradušās egles palikušas bez aizsardzības. Gadu no gada vējgāze paplašinās . Tāpēc , egļu mežus cērtot, ļoti jāievēro valdošā vēja virziens un taisni tam pretī no otras puses jāsāk iecirte un pie tam šaurām cirsmām, kuras jāievelk šķērsām valdošā vēja virzienam.
Egle prasa zemi daudz labāku un klimatu mitrāku kā priede. Viņa neaug sausā smiltī un slapjos purvājos , kur ūdens satur maz barības sāļu. Vislabāk tai patīk valganam, pat mazliet paslapja smilšainu mālu augsne, kura bagāta labām trūdvielām. Zemsedze biezā egļu mežā pa lielākai daļai nedzīva. Izretinātās audzēs sega sastāv no sūnām un ogājiem. Pie egļu zariem nereti aug garas sūnu “bārdas”- Usnea barbata Fr .Apēnojumu egle panes daudz labāk nekā priede. Desmitiem gadu ilogi viņa spēj zaļot diezgan stiprā veco koku paēnā. Pārmērīgā apēnojumā viņas augšana tomēr var gandrīz pilnīgi apstāties. Nereti varam atrast paēnā izaugušas egles, kuras 80 un pat 100 gadu vecumā sasniegušas ne vairāk par 2 – 3 metru augstumu; turpretim blakām stāvoša egle, kura augusi lielākā savdabībā, sasniegusi 20 un pat vairāk metrus tanī pat vecumā. Šādu nomāktu egļu vainags top rets un caurspīdīgs, skujas īsiņas un pieņem dzeltenu nokrāsu. Egļu audzē zem citu koku jumta varam sastapt egļu jauno paaudzi, kura vairāk vai mazāk apmākta. Pietiek šādas pamāktas eglītes pakāpeniski izlikt saules gaismā, un viņas sāk laboties. Pateicoties savām īpašībām, egle ļoti spējīga dēļ eksistences. Kur saulmīļu priede lielā apmāktībā pavisam pazūd, tur paēnu egle iztur līdz tam laikam, kad vecais mežs, zem kura jumta viņa mitinājusies, tai atdod savu vietu. Nereti varam novērot, ka egļu pamežs ieviesies zem skaistas priežu audzes/ mitrā un mālainā smiltī/ un tikai gaida to laiku, kad apstākļi mainīsies un tas varēs sākt savus dzīvības spēkus. Plašākos izcirtumos vai kailās vietās, piemēram, izdegumos, pirmo laiku parasti skuju kociņi nav redzami, neskatoties uz to, ka blakām stāv pieaudzis skuju mežs, kas ražo daudz sēklu. Izrādas, ka klajumā eglītes nepanes aukstuma, salnas un sausuma, vai tiešo saules staru iespaidu, bet priedītes, zāles apmāktas, nonīkst. Te nu zem citu kociņu,
piemēram, jauno bērziņu vai apsīšu, pajumta ieviešas pret apēnojumu izturīgā mazā eglīte, kura tādā stāvoklī aizsargāta pret bīstamo aukstumu un saules karstumu/sausumu/, bet saulmīļu priedīte zem šā pajumta pazūd. Ja egles dīgsts tomēr pārciestu salnas un sausumu, viņš nevarētu pārvarēt biezās, lielās zāles, jo eglīte pirmos dzīves gados aug ļoti gausi. Šādos apstākļos ir spējīgi sākumā ņemt virsroku ātraudži jeb pionieri – bērzs, apse vai alksnis/ baltais/, kas ne aukstuma ne zāles nebīstas, un pēc 3 – 4 gadiem savām atvasēm apklāj katru klajumiņu vai neapkoptu izcirtumu skuju mežā. Nedaudz gados bērziņi un apsītes izaug tik lieli, ka nomāc zāles. Caur to tad arī iznāk, ka kailcirsmas eglājos/ ar labāku mālainu zemi/ pa lielākai daļai apaug ne ar egli, bet apsi un bērzu, kuri, pateicoties savai izturībai pret visādiem klimatiskiem iespaidiem un ātrākai augšanai, no kailcirsmu ļaunumiem nebīstas. Ņemot vērā sacīto, eglājos izdevīgāka pakāpeniskā vai grupu izlases cirte. Pateicoties tam, ka zināmā noteiktā nogabalā kokus nocērt ne uz reizi, bet pakāpeniski, rodas labvēlīgi apstākļi dabiskai apsēklošanai un zem veco blakus koku aizsardzības augošā jaunā paaudze var palēnām pierast pie stiprākas saules gaismas.
Egles koksne ir vienlaidus iedzeltēnbalta, bez kodola, mīkstāka, vieglāka, ne tik sveķaina un mazāk izturīga kā priedes. Kā būvmateriāls, egle mazvērtīgāka par priedi. Turpretī citās saimniecības nozarēs egles pielietošana ir ļoti vispusīga un dažāda. Viņu izlieto lielā vairumā galdnieku un mēbeļu darbnīcās, tāpat mucu un trauku izgatavošanai, kā arī liellaivu un kuģu būvēm. Labos apstākļos izaugušas vecas egles gludiem bezzaru stumbriem un vienādiem gadu paločiem izlieto dažādu ļoti vērtīgu mūzikas instrumentu izgatavošanai. Egli patērē milzu vairumā papīru rūpniecībā kā papīrmalku. Ķīmiskās fabrikas izstrādā no egles koksnes pat mākslīgus zīda diegus un audumus. Tāpēc pieprasījumi pēc laba egļu materiāla arvienu pieņemas. Egles miza satur 7 – 12 % tanīnu/ miecējamo vielu/ un derīga ādu miecēšanai. Egļu sīkos zariņus ar skujām var izlietot pakaišiem. Egles dēsti noderīgi biezu, necaurredzamu dzīvo žogu ietaisīšanai.
Virsmežzinis Jānis Brants. Rīgā 1929.g.
Dzimtas Picea pārstāvju sākums meklējams pirms 100 – 120 miljoniem gadu , kad tiem bija kopīgi senči un viens kopīgs areāls Eirāzijas kontinentā. Pašlaik areāls stipri dekoncentrēts. Tas noticis tāpēc , ka vairakkārt ledus laikmeta apledojuma dēļ liela daļa šo mežu gājusi bojā. Apledojuma vislielākajā fāzē egļu meži saglabājušies tikai nedaudzos , pārsvarā augstkalnu savstarpēji izolētos areālos un proti - Alpu kalnu dienvidu pakājē, Austrumkarpatu kalnos, Bohēmijā, Tjanšana kalnos, rietumu priekšurālos u.c.. Un tikai pēdējo 4 – 6 tūkstošu gadu laikā , egle atkal izplatījusies lielā daļā Eirāzijas mērenā klimata joslā un Ziemeļamerikas kontinentā.
Apledojumam bija zināma pozitīva loma genotipiskā mainīguma attīstībai. Egles augšana daudzu gadsimtu laikā dažādos klimatiskos, augsnes apstākļos , lielā mērā veicināja dzimtas heteroģenētiku, bet vēlākā sugu decentralizācija uz citām augsnes un klimatiskajām zonām, veicināja spēcīgi izteikta polimorfisma rašanos. Bez tam dažādu egles sugu areālu pārklāšanās rajonos to spontānas hibridizācijas rezultātā radās un joprojām rodas daudzi egles pārejas genotipi.
Pašlaik dzimtā Picea ir vairāk kā 45 sugas un ir sastopami desmitiem klimattipu .
Apmēram 40 % no egles sugām aug Centrālajā un Rietumķīnā, pārējās – Centrāleiropā , Balkānos , Ziemeļamerikā.
Egle N.I. Kazimirovs , Ļesnaja promišļennost,1983,./ krievu val./
Parastās egles Picea abies dekoratīvās formas (šķirnes)
augstums 2,0-3,0 (5,0) m, vainaga diametrs 2,0-4,0 m, plati koniska, ar piepaceltiem un lokveidīgi nokareniem zariem, jaunie čiekuri koši sarkani
augstums 10 m, skujas dzeltenīgi bālas
augstums līdz 3 m, skujas zeltainas, ziemā – oranži dzeltenas
pundurveida , augstums - 2,0 m, jaunībā lodveida , vecumā nepareiza forma
augstums līdz 15,0 m, vainaga diametrs līdz 1,5 m, šauri kolonveida, bieza
pundurveida, augstums 1,5-2 m
augstums 8,0 m, šauri koniska
pundurveida, augstums un vainaga diametrs līdz 0,4 m, lodveida vai spilvenveida
pundurveida, augstums 2,0 m, nokarena
augstums 6,0-8,0 m, vainaga diametrs 2,0-2,5 m, šauri kolonveida, ar nokareniem zariem
pundurveida, augstums līdz 0,3 (0,5) m, vainaga diametrs 1,0 m, lodveida vai spilvenveida , skujas gaiši zaļas
pundurveida, augstums 1,0 (1,5) m, vainaga diametrs 2,0 m, lodveida vai spilvenveida , skujas dzelteni zaļas
pundurveida , augstums 1,2 (1,3) m, vainaga diametrs 2,5 m, ligzdveida , skujas gaiši zaļas
pundurveida , augstums 6,0-8,0 (9,0) m, vainaga diametrs 2,5-4,0 m, biezs vainags, lodveida vai plati koniska
pundurveida , augstums 0,7 (1,0) m, vainaga diametrs 4,0-5,0 m, spilvenveidīga, zari izklāti pa augsnes virsmu
pundurveida, augstums 1,0 m, vainaga diametrs 5,0-6,0 m, spilvenveidīga, zari izklāti pa augsnes virsmu, skujas zilganas
pundurveida, augstums 1,0 (1,5) m, vainaga diametrs 2,0-3,0 m, lodveida vai plati koniska
pundurveida, augstums 0,3 m, vainaga diametrs 0,5 m, puslodveida
klājeniska pundurforma ar 0,5 maugstumu, vainaga diametrs 1,5 m, skujas iedzeltenas
augstums 12,0-15,0 m, vainaga diametrs 4,0-6,0 m, ažūra, zari čūskveidīgi,nokareni
pundurveida, augstums 2,0 m, vainaga diametrs 0,6-0,8 m, šauri koniska , skujas tumši zaļas, jaunie dzinumi – gaiši zaļi
http://www.greeninfo.ru/decor_trees/picea_abies.html
