K.Eiche

Mežsaimniecības rakstu krājums III sējums  1925.g.

Mūsu meža pārvaldīšanas aparāta dzimšanas diena uzskatāma 1919.gada 20. februāris, kad ar zemkopības ministra Goldmaņa rīkojumu Nr1 Liepājā nodibināts „Valsts zemju un mežu departaments” un par viņa pirmo pārzini iecelts  inženieris Augusts Kalniņš.

Ar ministra rīkojumu Nr. 2  21.02.1919.g. „Par valsts zemju un mežu departamenta mežu daļu” iecelti pirmie vietējie mežu ierēdņi.

21.martā , tanī pašā gadā ar rīkojumu „Par zemju un mežu departamentu”, šis departaments sadalīts divos , valsts zemju un valsts mežu departamentos, ieceļot pirmo mežu departamenta „pārzini”mācītu mežkopi Fridrichu Kleversu.

Uz 1919.gada 1. maiju skaitās 16 mežniecību ar 16 meža pārziņiem, 9 mežu pārziņu palīgiem, 6 rakstvežiem, 27 virsmežsargiem un 213 mežsargiem un ap 200 000 ha meža. Līdz ar teritorijas pieaugšanu un ar pagaidu valdības ierašanos Rīgā,, 8. jūlijā,centrālo iestāžu darbība un viņu pārvaldes aparāti strauji paplašinājās.

Līdz ar tālāko valsts teritorijas atbrīvošanu no lielinieku varas, valsts mežu platība , kā arī vietējais valsts mežu pārvaldes aparāts stipri pieaug un uz 01.01.1920.g. jau skaitās 54 mežniecības, ar 54 pārziņiem,29 pārziņu palīgiem, 48 rakstvežiem,121 virsmežsargiem un 926 mežsargiem. Viņu darbības revidēšanai pie departamenta bija 2 vecākie un vairāki jaunākie mežu inspektori.. Ar 1920.gada 01. oktobri, saskaņā ar pieņemto agrārreformas likumu, valsts īpašumā pārņem 1.149.913 ha privātmuižu mežu. Līdz ar to kopējā valstsmežu platība pieaug un sastāda 1.526.942 ha.

Ar zemkopības ministra rīkojumu 10.12.1920.g. uz vietām ieceļ 17 meža inspektorus, iedalot tiem katram savu rajonu, kuru robežas apmēram sakrīt ar apriņķu robežām, atstājot bez tam viņu pārzināšanā viņiem uzticētās mežniecības.. Ar šo inspektoru palīdzību tiek nobeigta mežniecību nodibināšana privātais mežos pēc bijušā kroņa mežu parauga. Visu valsts mežniecību skaits 1921.g. sākumā bija 142 ar 142 mežu pārziņiem, 275 palīgiem, 142 rakstvežiem, 121 virsmežsargiem un 3349 mežsargiem..

Inspektora rajonā ietilpa apm. 8 mežniecības.

Rūgšana un neapmierinātība, par neērtībām un nekārtībām mežu materiālu izsniegšanā, arvien pieauga.

Valsts mežniecību kancelejas iekārta un prasības lielākai daļai bijušo privātmuižu mežziņiem bija svešas, daudzreiz pat nesaprotamas. Dažādu norēķinu, ziņu un citu datu piesūtīšanas aizkavēšana, kas bija neprašanas sekas, radīja sastrēgumu kā kancelejās tā uz vietām.

Viss minētais , kopā ar personāla zemo speciālās izglītības līmeni radīja apstākļus, kuri, pie pastāvošās mežniecību pārvaldīšanas iekārtas, nedeva iespēju daudz maz sakārtot haotiskā stāvoklī no privātmuižu īpašniekiem un dažādām pārvaldēm saņemtos mežus un meža materiālus. Vajadzēja radīt tādu mežu pārvaldīšanas iekārtu, kura atsvabinātu centrālo iestādi, mežu d-tu, no milzīgiem papīru plūdiem. Vadoties no iepriekš teiktā, pastāvošā krievu parauga mežu pārvaldīšanas iekārta tika pārreorganizēta.  Ar 15. septembri 1921.g. visi Latvijas valstsmeži 1.526.942 Ha, 142 mežniecību vietā ar vidējo mežniecības platību 10.753 ha, iedalīti 78 virsmežniecībās ar vidējo platību 19.576 ha ar virsmežziņiem priekšgalā. Katru virsmežniecību sadala iecirkņu mežniecības ar paltību 3000 – 7000 ha, ar vidējo platību 4362 Ha, kuru pārzināšanai ieceļ iecirkņu mežziņus. Iecirkņu mežniecību skaits 350. Iecirkņu mežniecības savukārt sadalās mežsargu apgaitās, kopskaitā 3246. Virsmežsargu amatus atceļ un viņu vietā katrai virsmežniecībai piekomandē kandidātus uz mežziņa amatu, kopskaitā 80.

Dažādi kancelejas darbi koncentrēti virsmežniecībās, pie kurām dibina kancelejas, dodot šo darbu veikšanai katrai virsmežniecībai atbildīgu darbvedi-grāmatvedi un 1-2 rakstvežus. Iecirkņu mežziņiem savas kancelejas nav. Mežziņi izdara tikai meža ciršanas un blakus izmantošanas biļešu izrakstīšanu, dod atsauksmes un ziņojumus uz vienkāršas grāmatiņas lapām. Neproduktīvā sarakstīšanās darba novēršanai, kā arī citu ērtību un darba ražīguma pacelšanas nolūkā mežu departaments stājas pie plašas telefonu tīkla ierīkošanas. Visu sarakstīšanos par ieņemtām un saņemtām no departamenta naudas summām izdara par visu virsmežniecību vienīgi virsmežniecību kancelejās.

Virsmežzinis savā virsmežniecībā bija galvenais administrators – rīkotājs, tehniskā darba  vadītājs un viņam padoto darbinieku rīcības kontrolētājs.

Reizē ar virsmežniecību sistēmas ieviešanu, likvidē vietējo meža inspektoru institūtu, atstājot pie mežu departamenta 7 vecākos mežu inspektorus, no kuriem 1 izpilda mežu lietu padomes  sekretāra vietu, bet pārējie instruktoru – revidentu pienākumus. Visas Latvijas virsmežniecības iedala 6 inspekcijas rajonos ar 10 -14 virsmežniecībām katrā.

Pēc mežu departamenta datiem uz 01.06.1925.g. mūsu valsts meži sadalās 86 virsmežniecībās, ar vidējo virsmežniecības platību 17.755 ha. Visas virsmežniecības sadalās 372 iecirkņos, kuru platības svārstās no 3000 – 7000 ha, bet iecirkņu mežniecības sadalās 3050 apgaitās ar platību 200 – 1000 ha.

Visas virsmežniecības iedalītas 17 mežu revidentu rajonos , kurus pārzin revidenti ar dzīves vietu sava rajona robežās. Revidents pārzin arī savu virsmežniecību. Katrā revīzijas rajonā ietilpst caurmērā 5 virsmežniecības.

Visas mežsargu apgaitas iedalās 465 virsmežsargu aprēdās, ar platību 1000 – 5000 ha, kuras pārzin virsmežsargi. Virsmežsargus ieceļ no aprēdas robežās dzīvojošiem mežsargiem. Vienā aprēdā caurmērā ietilpst 6 apgaitas. Virsmežniecību priekšgalā stāv virsmežzinis, iecirkņa mežniecību – mežzinis un apgaitu – mežsargs.

No tā, kas jau agrāk sacīts, izriet, ka mežzinis ir uzskatāms par centrālo figūru meža pārvaldes aparātā un ir augstākā mērā atkarīgs kā no virsmežziņa, tā revidenta. Virsmežzinis savas virsmežniecības robežās ir augstākais administrators – rīkotājs un iecirkņu mežziņu kā arī pārējo amata personu darbības kontrolētājs.

“Latvijas mežu statistika “ ir lieliski  izziņas avoti. Lūk , mūsdienās šādus skaitļus neviens nedabūs