Egļavas mežniecības meži atrodas Latvijas ziemeļaustrumos, Austrumlatvijas zemienē, bij. Balvurajona ziemeļaustrumos.
Mežniecības kantoris atrodās Egļavas ciemā.Attālums līdz Rīgai 211 km, līdz Balviem 20 km, līdz Rēzeknei 80 km, līdz Daugavpilij 164 km. Egļavas mežniecības teritorija atrodas Lubāna zemienes un Latgales augstienes klimatiskajā rajonā. Tas ir viskontinentālākais un siltākais klimatiskais rajons Latvijā (hidrotermiskais koeficents 1,8-1,9).
Klimatisko apstākļu aprakstīšanai izmantoti dati no Rēzeknes un Gulbenes hidrometeoroloģiskajām stacijām. Aktīvo temperatūru summa 1950-2000° C, gada vidējā temperatūra 4,8° C, bezsala periods 126-141 dienas gadā. Noturīga ziema, vidējais sniega segas biezums 25-35 cm, vietām 50-60 cm, sniega sega saglabājas līdz 130 dienām gadā. Aukstākie mēneši ir janvāris un februāris. Vidējā minimālā temperatūra no -26 līdz -27° C. Vidējā gaisa temperatūra -6,5° C līdz -7,4° C.
Vasara samērā silta. Vidējā gaisa temperatūra jūlijā 16,5 - 17,3° C. Gada vidējais nokrišņu daudzums 550-650 mm, visvairāk jūnijā, jūlijā un augustā, vismazāk janvārī un februārī. Klimatiskā rajona robežās mitruma pakāpe samazinās, bet temperatūra paaugstinās virzienā no ZR uz DA.
Ģeoloģija, ģeomorfoloģija
Tāpat kā visā Latvijā, arī Egļavas mežniecības teritorijā ģeoloģisko griezumu veido divi pamatelementi – kristāliskais pamatklintājs un nogulumiežu sega.
Kristāliskā pamatklintāja virsma ieguļ pie –930 - -950 m absolūtā augstuma atzīmēm, tajā sastopami augšējā arhaja ieži – amfibola-hiperstēna, sillimanīta – biotīta, granāta - biotīta gneisi, biotīta – hiperstēna un biotīta gneisogranīti, migmatīti un amfibolīti. Pamatklintāja iežu vecums un savstarpējā saguluma apstākļi ir vēl nepietiekami izpētīti. Nogulumiežos, sākot no senākajiem, visdziļāk iegulošajiem iežiem, ir konstatēti venda, kembrija, ordovika, silūra, devona un kvartāra perioda nogulumi. Nogulumiežu segas kopējais biezums sasniedz 950 - 1000 m.
Venda nogulumus veido kvarca smilšakmeņi, pelēki, raibi aleirolīti, māli. Nogulumu biezums 70 – 90 m, to virsējā daļā sastopamas dēdēšanas garozas pazīmes. Venda slāņkopas virsma ieguļ pie – 820 - - 850 m absolūtā augstuma atzīmēm.
Kembrija nogulumu apakšējā daļā ieguļ zilganpelēki māli ar retiem aleirolītu vai smilšakmens starpslāņiem. Virs tiem vietām veidojusies dēdēšanas garoza, kurā māli ir stipri kaolinizēti. Kembrija slāņķopas augšdaļā sastopami balti kvarca smilšakmeņi. Kopējais kembrija nogulumu biezums 80 – 100m, to virsma ieguļ pie – 650 - - 680 m.
Ordovika nogulumi pārklāj kembrija slāņkopu. Nogulumus veido sarkanbrūni, zaļganpelēki, pelēki kaļķakmeņi, merģeļi, pelēki, tumšpelēki māli, melni argilīti. Slāņkopas vidusdaļā un augšdaļā sastop organogēnus, detrīta, biomorfus un mālainus kaļķakmeņus ar merģeļa starpslāņiem un lēcām, kā arī zaļganpelēkus karbonātiskus mālus. Ordovika nogulumu kopējais biezums 180 – 200 m, to virsma ieguļ pie – 480 - - 460 m absolūtā augstuma atzīmēm.
Augstāk griezumā seko silūra nogulumi – tumšpelēki, zaļganpelēki merģeļi, pikaini, mālaini kaļķakmeņi, karbonātiski māli. Iespējams, ka virsējā šo nogulumu daļa vēlākā laikposmā noskalota un nav saglabājies pilns griezums. Kopējais silūra nogulumu biezums pagasta teritorijā ir ap 110 – 120 m, to virsma ieguļ pie –370 - - 350 m absolūtā augstuma atzīmēm.
Devona nogulumi
Devona slāņkopa ir visapjomīgākā visā nogulumiežu segā, tās kopējais biezums sasniedz 480 –500 m. Devona iežiem ir liela nozīme kā nogulumiem, kas veido zemkvartāra virsmu. Devona nogulumi veidojušies dažāda dziļuma un ūdens sāļuma jūras baseinā, tam periodiski paliekot seklākam (regresējot) vai dziļākam (transgresējot).
Pagasta teritorijā devona griezumu aizsāk Rēzeknes svīta. Tajā sastopami gaišpelēki smalkgraudaini smilšakmeņi, zaļganpelēki domerīti (dolomītmerģeļi), aleirītiski māli, māli un gravelīti. Svītas nogulumu biezums 20 – 30 m.
Virs Rēzeknes svītas ieguļ Pērnavas svītas nogulumi – gaišpelēki, dzeltenīgi smilšakmeņi, pelēki un sarkanbrūni aleirolīti, aleirītiski māli, svītas pamatnē – konglomerāti, bet augšdaļā vietām sastop dzeltenīgus dolomītus. Pērnavas svītas nogulumu kopējais biezums – ap 30 m.
Virs Pērnavas svītas ieguļ Narvas svītas nogulumi. Tos veido pelēki, zaļganpelēki domerīti, dolomītiski māli, pelēki, mālaini dolomīti, ģipši. Slāņkopas kopējais biezums 90 – 100m, tās virsma ieguļ pie – 210 - - 200 m absolūtā augstuma atzīmēm.
Virs Narvas svītas seko devona terigēno ūdenscaurlaidīgo iežu komplekss. To aizsāk Arukilas svītas gaiši sarkanbrūni smalkgraudaini smilšakmeņi, sarkanbrūni, retāk – zaļganpelēki vai raibi, aleirītiski māli, māli, aleirolīti. Svītas nogulumu biezums ir 30 – 40 m.
Arī augstāk iegulošajā Burtnieku svītā sastopami sarkanbrūni vai dzeltenbrūni vizlaini smilakmeņi, sarkanbrūni un raibi, retāk – zaļganpelēki, aleirolīti, aleirītiski māli, māli. Svītas nogulumu biezums 50 – 70 m.
Virs Burtnieku svītas ieguloso Gaujas svītas slāņkopu veido dzeltenpelēki smilšakmeņi, sarkanbrūni, gaisi zaļganpelēki, raibi aleirolīti, māli, aleirītiski māli. Svītas biezums 70 – 80 m.
Terigēno slāņkopu noslēdz Amatas svītas dzeltenpelēki smilšakmeņi, sarkanbrūni aleirolīti un māli. Amatas svītas biezums 20 – 30 m, tās virsma ieguļ pie 0 - + 10 m absolūtā augstuma atzīmēm.
Augstāk ģeoloģiskajā griezumā ieguļ Pļaviņu svītas nogulumi. Virzienā uz austrumiem samazinās dolomītu un domerītu īpatsvars, kurus pakāpeniski aizvieto kaļķakmeņi un merģeļi. Teritorijā ap Viļaku kaļķakmeņi jau gandrīz pilnīgi aizvietojuši dolomītus. Arī augstāk iegulošajā Salaspils svītā dolomitizēti kaļķakmeņi un kaļķakmeņi aizstāj dolomītus. Kopējais Pļaviņu un Salaspils svītas nogulumu biezums ir 60 – 70 m.
Augstāk ieguļošajā Daugavas svītā sastopami dolomitizēti kaļķakmeņi, kaļķakmeņi, domerīti, merģeļi, karbonātiski māli. Svītas nogulumu biezums 20 – 35 m.
Devona griezumu pagasta teritorijā noslēdz Katlešu svītas sarkanbrūni un raibi māli, mālaini aleirolīti ar smilšakmeņu un domerītu starpslāņiem. Katlešu svītas nogulumu biezums sasniedz 20 – 35 m un tās virsma ieguļ pie + 90 - + 100 m absolūtā augstuma atzīmēm.
J.Rutkis Latvijas ģeogrāfija
Kvartāra nogulumi
Kvartāra periodā Latvijas teritoriju vairākkārt klāja kontinentālie segledāji, noārdot un pārveidojot agrāk izveidojušās reljefa formas un nogulumus, un radot jaunus. Nogulumu un reljefu veidojošo procesu raksturu un līdz ar to kvartāra segas ģeoloģiskās uzbūves un mūsdienu reljefa daudzveidību ievērojami ietekmēja ledāja, īpaši pēdējā, glaciodinamiskā darbība, tā atkāpšanās procesu raksturs un intensitāte.
Mežniecības teritorijā kvartāra nogulumi veido nevienmērīga biezuma segu. Tie sedz erodēto, ledāja pārveidoto devona iežu virsu, kuras raksturīgākās īpatnības daļēji atspoguļojas arī mūsdienu reljefā. Latvijas leduslaikmeta un tam sekojošā holocēna perioda nogulumi veido pašreizējās reljefa formas.
Latvijas svītas glacigēnie nogulumi plašā pagasta teritorijas daļā atsedzas zemes virspusē. Pārsvarā te sastopama sarkanbrūna vai brūna morēnas mālsmilts. No iepriekšējo leduslaikmetu morēnām tā parasti atšķiras ar gaišāku krāsu, mazāku blīvumu un lielāku smilts un grants saturu. Morēnas biezums var sasniegt 10 – 15 m. Bieži sastopamas arī dažāda sastāva starpkārtas un ieslēgumi. Vairums vaļņveida reljefa formu, pauguraino grēdu un masīvu sastāv no saraustītām un deformētām smilts, grants, aleirītu un morēnas slāņkopām, kuras pārklāj 1 – 5 m bieza smilšaina morēna.
Latvijas svītas fluvioglaciālie nogulumi pagasta teritorijā veido atsevišķas vaļņveida reljefa formas. To sastāvā dominē dažādgraudaina smilts, bieži ar grants un oļu piemaisījumu vai starpkārtām. Nogulumu biezums pauguros var sasniegt pat 30 m.
Limnoglaciālie Latvijas svītas nogulumi sastopami pagasta ziemeļu daļā – Kupravas apkārtnē, kā arī pagasta dienvidu daļā. To veidošanās saistīta ar bijušajiem sprostezeriem ledāja malas zonā. Nogulumu biezums reti pārsniedz 5 – 7 m, tos veido māls vai smalkgraudaina smilts, bieži vien ar aleirīta un aleirītiskas smilts starpkārtām.
Holocēnā veidojušies aluviālie un purvu nogulumi.
Aluviālie nogulumi izplatīti upju ielejās un gultnēs. Tos veido dažādgraudaina smilts, aleirīts, vietām sastopamas arī smalkas grants starpkārtas. Aluviālo nogulumu biezums reti pārsniedz 1 – 1,5 m.
Purvu nogulumi īpaši izplatīti pagasta dienvidu daļā, kur tie uzguļ uz limnoglaciālajiem nogulumiem. Kūdras biezums var sasniegt līdz 5 – 6 m.
Zemkvartāra iežu virsmas, kvartāra nogulumu uzbūves un šo nogulumu veidotā reljefa raksturs, kā arī pašreizējo ģeoloģisko procesu norises īpatnības ļauj izdalīt ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko apstākļu ziņā samērā viendabīgas teritorijas – glaciomorfoģenētiskos kompleksus. Katrai no šīm teritoriālajām vienībām ir raksturīgs savs reljefa formu kopums un specifiskas ģeoloģiskās uzbūves īpatnības, kas lielā mērā nosaka pārējo dabas apstākļu iezīmes.
Egļavas mežniecības teritorija pilnībā ietilpst Adzeles pacēlumā. Tas ir lēzens, ziemeļu – dienvidu virzienā orientēts reljefa paaugstinājums starp Alūksnes un Latgales augstieni. Pacēluma paaugstinātās daļas aizņem viļņots morēnas līdzenums, ko veido dažus metrus augstas, lēzenas, pārsvarā dienvidaustrumu un dienvidu virzienā izstieptu pauguriņu sistēmas ar nedaudz augstāku līdzīgi orientētu vaļņveida pauguru izlocītām virknēm. Vaļņveida pauguri pārsvarā sastāv no dislocētām smilts, grants slāņkopām ar morēnas starpkārtām. Morēnas līdzenumi mijas ar plašiem, pārsvarā dienvidrietumu un dienvidu virzienā orientētiem pazeminājumiem. Tie pārklāti ar 2 – 4 m biezu smalkgraudainu un aleirītisku smilti vai aleirītu. Pazeminājumu ievērojamu daļu aizņem purvi.
Adzeles pacēluma pamatā atrodas lēzens ap 20 – 30 m augsts devona iežu virsas paaugstinājums, kura pagasta teritorijā ieguļ pie + 90 - + 100 m absolūtā augstuma atzīmēm. Kvartāra nogulumu biezums reti pārsniedz 10 -15 m.
Kvartāra nogulumi galvenokārt sastāv no Latvijas leduslaikmeta morēnas. Reljefa pazeminājumos morēnu pārklāj limnoglaciālie nogulumi – pārsvarā smalkgraudaina un aleirītiska smilts. Fluvioglaciālie nogulumi saistīti ar vaļņveida reljefa formām. Ievērojamas platības Adzeles pacēlumā aizņem purvi. Teritorijas pārpurvošanos veicina līdzenais reljefs un augstie gruntsūdeņu līmeņi. Ūdens apgādē plaši izmanto Daugavas ūdens horizontu. Tā statiskais līmenis atrodas ap 100 m virs jūras līmeņa un tas ir nosacīti vāji aizsargāts pret piesārņošanu, jo ir salīdzinoši neliels to pārsedzošo kvartāra, kā arī Katlešu svītas mālaino nogulumu biezums.
Egļavas mežniecība atrodas Austrumlatvijas zemienes fizioģeogrāfiskajā rajonā, Adzeles pacēluma līdzenajā ziemeļu daļā. Teritorijas virsma atrodas 80-120 m augstumā virs jūras līmeņa,Latvijas sedlienes depresijā. Pirmskvartāra nogulumiežu kopējais biezums nepārsniedz 900-950 m. Zemkvartāra virsmas izohipsas svārstās robežās no 100-120 metriem. Plašās teritorijās dominēja intensīva ledāja kustība, kas sekmēja samērā plānas (zem 10 m) kvartāra nogulumu segas un relatīvi līdzena reljefa izveidošanos. Adzeles pacēluma pamatā atrodas lēzens, ap 20-30 m augsts devona iežu virsas paaugstinājums. To nedaudz saposmo sekli ielejveida iegrauzumi.
Derīgie izrakteņi reģionā ir māls, smilts, grants, kūdra, sapropelis.
J.Rutkis Latvijas ģeogrāfija
Hidroloģija
Egļavas mežniecības teritorija ir ūdensšķirtne starp Daugavas un Veļikajas baseiniem. Veļikajas upes baseina upe ir Vjada, bet Daugavas Kira un Rika.
