Viļakas mežsaimniecības Egļavas mežniecībā sāku strādāt par mežzini 1955.gada 1. Augustā, nomainot ilggadējo mežzini Kārli Dzērvi, kurš vēlāk( no 1956.g.sākuma) strādāja par virsmežsargu II aprēdā.
Egļavas mežniecība bija apmēram patreizējās robežās, platība 9960 Ha , tikai bez “Mežvidu” kolhoza, kuru likvidēja 1958.gadā un pievienoja mežniecībai, kā arī 60.-to gadu vidū pievienotajiem atsevišķo kolhozu mežu nogabaliem pie Guvrovas un Gabačevas.
1955.g.1.augustā mežniecībā sāka strādāt arī grāmatvedis Pēteris Orlovskis( līdz tam Zenta Leipurte), kurš tikko bija atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā. Kad toreizējais Viļakas mežsaimniecības galvenais grāmatvedis Pēteris Daudis un vec. mežzinis Augusts Maksiņš stādīja man viņu priekšā, biju ļoti izbrīnījies, jo Orlovskis bija ģērbies vecā fufaikā, tādās pat fufaikas biksēs un kājās viņam bija tikai galošas. Viena acs viņam bija stikla, jo īstā bija izsista jau pirms kara kāda tirgus laikā Viļakā, kad kāvušies ar izlauztiem sētu zedeņiem. Strādājis viņš bija Viļakas pagasta valdē par darbvedi, bet Sibīrijā mežrūpniecības saimniecībā par normētāju. Slīpačos bijusi saimniecība, kuru viņš atpakaļ, liekas, nedabūja. Dzīves pēdējos gados Viļakā viņš uzstājās kā bijušais latviešu sarkanais strēlnieks.
Kādus pāris mēnešus par palīgu mežniecībā jau strādāja Dzintars Marķizs, kurš 1955.g. beigās tika iesaukts armijā. Tātad mežniecības vadība stāža ziņā bija jauna. 1956.g. II pusē par palīgu sāka strādāt Arturs Ezeriņš, kurš tikko bija atgriezies no armijas. Pirms armijas beidzis Aizupes meža tehnikumu.
Mežniecības teritorija bija sadalīta 3 aprēdās un 14 apgaitās.
I aprēda virsmežsargs Belruss Mārtiņš
Apgaitas mežsargs JegorovsIļja
Apgaitas mežsargs Ganiņš Evalds
Apgaitas mežsargs Mednis Voldemārs
Apgaitas mežsargs Mieriņš / Kokorevičs/ Anzelms, vēlāk Aleksāns Vladislavs.
II aprēdas virsmežsargs Leipurts Oļģerts, vēlāk Dzērve Kārlis.
Apgaitas mežsargs Peipiņš Jānis
Apgaitas mežsargs Nizinskis Nikolajs
Apgaitas mežsargs LoginsLucians , vēlāk Pitkevičs Antons.
Apgaitas mežsargs Strapcāns Aloizs, vēlāk Lesnieks Arvīds
Apgaitas mežsargs Grodņa Andrejs
III aprēdas virsmežsargs Circenis Juliāns vēlāk Caune Staņislavs
Apgaitas mežsargs Mancevičs Antons
Apgaitas mežsargs Āboliņš Eduards
Apgaitas mežsargs Bukšs Henrihs, vēlāk Mūrnieks Augusts
Apgaitas mežsargs Dukaļskis Aleksandrs
Apgaitas mežsargs Voičikovs Daniels , vēlāk Aleksāns Roberts.
Mežniecība darbu apjoma ziņā bija viena no lielākajām mežsaimniecībā. Mežsaimniecisko darbu nomenklatūra bija apmēram tāda pati kā pašreiz. Bez mežsaimnieciskajiem, meža kultūru , lauksaimniecības, meža apsardzības un aizsardzības un hidromeliorācijas darbiem ( grāvju tīkla ierīkošanas plānu, ekspluatāciju , jaunu grāvju rakšanu mežniecības darba spēks pildīja Sitas mežniecībā – tagad Balvu mežniecības teritorijā – rokot grāvjus ar rokām. Šajos darbos bija laba izpeļņa un strādnieki brauca uz turieni labprāt uz visu nedēļu. Pirmdienās kāds no mežsargiem ar zirgu viņus aizveda, sestdienā pārveda mājās. Mežniecība nodarbojās arī ar plaša patēriņa preču ražošanu – gatavoja saku koku sagataves , kopšanas cirtēs vīnogu mietus un jumta skaidas. Laukumā pie mežniecības bija uzbūvētas plaša patēriņa ceha darbnīcas / mežniecībai nebija pakļautas/ , kurās ražoja taras un mucu dēlīšus, radiobrusiņas, zāģmateriālus ; vecajās darbnīcās lieca zirgu lokus , ragavu slieces, gatavoja ratu spieķu sagataves. Plaša patēriņa ceha darbu vadīja no mežsaimniecības plaša patēriņa preču ražošanas ceha priekšnieks Leimanis ( Krievijas latvietis , kurš 1957.g. sākumā aizbrauca atpakaļ uz Sibīriju ) un uz vietas meistars Kārlis Dzērve ( jaunākais) . 1956.g. I pusgad’;a dažus darbgaldus taras ražošanai pārvietoja pat uz mežu 102.kv pie “Velna tilta”, kur par dzinēju izmantoja iekšdedzes dzinēju. Cirsma atradās ceļa Velna tilts – Kuprava malā vienu kvartālu no Balvu – Viļakas ceļa. Šo jaunievedumu brauca skatīties arī no citu mežsaimniecību plaša patēriņa cehiem. Ja līdz šim laikam cehu ar koksni galvenokārt apgādāja mežniecība, tad 102.Kv cirsma / kailcirte/ bija nodota ceham izstrādāšanai un pārstrādāšanai. Par mežmateriālu nelikumīgu iztirgošanu šajā cirsmā, meistars K.Dzērve tika notiesāts. Par ceha meistaru pēc viņa strādāja Dupužs / vēlāk darba drošības inženieris sovhozā “Viļaka”/. Polohalo Nikolajs, kādu neilgu laiku arī Cercins Jānis / bijušais MRS normētājs/.
MRS – os jau 1955.gadā / varbūt arī agrāk/ gatavoja “propsus”/ skuju koku eksporta stutmalku/ Anglijai. No kailcirtēm iznākums bija nepietiekams un , lai izpildītu eksporta piegādes uzdevumus, 1955.gada rudenī bija rīkojums atļaut MRS-ām, pēc viņu pieprasījuma , iestigot un nocirst arī skuju koku briestaudzes. Tādu cirsmu toreizējais meža meistars A.Lesnieks bija atradis Kulpenes silā, liekas 34.kvartālā, un arī tādiem mērķiem nocirta. Pēc tam tika apmežots, sējot P ligzdās/ toreizējā Lisenko metode/.
1956.g. propsu sagatavošanas uzdevums bija arī mežniecībai. Ar šī uzdevuma izpildi gāja grūti. Bija jārīko pat talkas, kur atjaunošanas cirtēs lasijām ārā tievo dimensiju egles, jko0 sortimenta specifikācija bija ļoti sarežģīta gan garumu gan caurmēru ziņā un izpildījumam bija jābūt ļoti precīzam.
Mežniecībā līdz 1957. Gada jūlijam/ kad mežsaimniecība apvienojās ar mežrūpniecības saimniecību/ bija ap 30 kadru strādnieku. Sezonas jeb gadījuma strādniekus varēja dabūt pēc vajadzības.
Atēnošanā un smalctīrē sagatavoja zaru malku/ topornik/, kurai bija liels noiets vietējo iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai / gadā sagatavoja un pārdeva ap 2 tūkst kb/m/ un arī žagarus nelikvīdus, kas obligāti bija kraujami grēdās. Tika realizēta arī daļa šo žagaru. Vecākajās kopšanas cirtēs un sanitārajās cirtēs gatavoja tādus pat sortimentus kā šodien. Dedzināmo malku un lietkoksni realizēja pēc mežsaimniecībā izrakstītiem norīkojumiem. Kokmateriālu uzskaite bija ļoti sarežģīta, jo sortimenti bija uzskaitāmi pa garumiem / piem. lapu koku zāģbaļķi 6,5 m. gari,4 m gari utt/, sugām un šķirām , dedzināmā malka pa grupām. Materiālu uzskaites grāmata bija stipri bieza un raiba un ar to no0darbojās pats mežzinis. Mežzinis bija arī kasieris – visi ienākumi skaidrā naudā par kokmateriālu kā arī kritalu realizāciju gāja caur mežniecības kasi. Mežzinis arī izmaksāja strādājošiem darba algas un veda kases grāmatas, kuras bija atsevišķi pa budžetu un saimniecisko aprēķinu. Strādnieku izpeļņa bija ap 600 – 800 rbļ mēnesī. Ļoti zemas bija tarifa likmes par meža kultūru darbiem, ap 15 rbļ. dienā/ vecajā naudā/. Mežziņa alga bija 750 rbļ, palīga 500 rtbļ, virsmežsarga, liekas,375 rbļ, mežsarga 330 rbļ mēnesī.
Mežsaimniecība kadru strādniekus apgādāja ar rokas zāģiem , cirvjiem, vīlēm un ļoti reti arī ar darba cimdiem un zirgu aizjūga lietām, bet pakavus , pakavu naglas, radzes bija jāpērk par naudu, čekus vēlāk mežsaimniecība apmaksāja.
Mežsarga Nizinska mājās bija veikals, kurā tirgojās viņa sieva un arī viņš pats. Šeit 1955./56.gados pēc saraksta mežniecībā strādājošie saņēma maizi un pa retam cukuru. Dzeramā gan bija, cik tik turējās nauda, gan dažāda tilpuma traukos no 0,25 l līdz 3 l burkām, gan arī dažādu marku sākot ar Solncedar beidzot ar 56 grādiem.
Reizi mēnesī mežniecībā notika ražošanas sanāksme , kurā piedalījās visi strādājošie / strādniekiem šī diena bija attaisnota un parasti sakrita ar algas dienu/ un arī kāds pārstāvis no mežsaimniecības. Apsprieda ražošanas jautājumus, informēja par jaunāko iekš- un ārpolitikā, kā arī risināja sasāpējušus sadzīves jautājumus; galvenokārt strādnieki sūdzējās par slikto apgādi.
Ik gadu mežniecība sagatavoja un nodeva mežrūpniecības saimniecībai galvenās izmantošanas fondu 30 – 35 tūkst kbm apjomā. To izstrādāja Viļakas mežrūpniecības saimniecības Kvintes iecirknis / iecirkņa pr-ks IvansKalamašņikovs, meža meistari Arvīds Lesnieks un Jānis Kaluga/ - ap 20 – 25 tūkt kbm un Kupravas iecirknis /iecirkņa pr-ks IvansSorokins un meža meistars Rozenbergs/ - ap 5 – 10 tūkst. kbm mežniecības Z daļā , kas pieslejas Kupravai.
Daļu sanitārciršu fonda/ ap 10 tūkst kbm gadā/ nodeva meža kombinātam, kura iecirknis bija Kupravā / meistari Dubkevičs un Briedis/. Šim izstrādātājam galvenokārt bija vajadzīgas apses, pārstrādāšanai mucu un taras dēlīšos. Tie diezgan papostīja pieaugušās mežaudzes, jo bija pat gadījumi , kad vecākais mežzinis A.Maksiņš deva norādījumus, pie., šinī kvartālā iestigot 1000 kbmsanitārcirti Meža kombinātam.
Nedaudz galvenās izmantošanas cirsmas / ap 2 tūkst kbm gadā/ bija jānodod uz celma arī rajona /toreiz Abrenes raj. ar sēdekli Viļakā/ kolhoziem, galvenokārt skuju koku cirsmas, noderīgas zāģmateriālu izgatavošanai un būvbaļķiem celtniecībai. Dažs labs kolhozs no savā mežā sagatavotajiem baļķiem sazāģēja dēļus un veda uz Ostrovu un Pleskavu tirgoties / piem., kolhozs Mežvidi/, kur par dēļiem esot maksāts 25 rbļ gabalā. Tā tika uzlabots kolhozu finansiālais stāvoklis. Plaši tajā laikā ar kokmateriālu tirgošanu nodarbojās Alūksnes rajona kolhozs “Irgīve”, kas šinī ziņā kļuva “slavens”visā republikā.
Neviens no mežsargu kordoniem / lielākā daļa virsmežsargu un mežsargu tajos dzīvoja / nebija ne telefonizēti ne elektrificēti/ elektrības nebija arī mežniecībā/. Ziņas un rīkojumi virsmežsargiem un mežsargiem tika nodoti citam caur citu vai arī personīgi pie viņiem ierodoties. Mežniecības telefons bija uz vienas līnijas ar meža meistara Arvīda Lesnieka “Mucukalnā “telefonu. Viņam bija 2 zvani, mežniecībai 1 zvans. Telefonizācija un elektrifikācija sākās tikai 60.-to gadu vidū direktora Kristapa Vanaga laikā, kad telefonizēja visus kordonus, kuros dzīvoja iecirkņa meistari, kā arī elektrificēja bijušo “Mežvidu”teritoriju un Egļavas mežniecības teritoriju.
Mežniecības plāni tika sadalīti starp mežsargiem. Izpildītos darbus pieņēma, mariālās vērtības uzskaitīja un darba pieņemšanas aktus parakstīja virsmežsargs, bet atbildīgā glabāšanā materiālās vērtības pieņēma mežsargs, kurš arī atlaida realizēto produkciju.
Mehanizācija mežā nebija nekāda. 1956. Gada beigās plaša patēriņa ceha rīcībā tika nodota viena Družba un treilēšanas traktors TDT – 40, kas izstrādāja ceham nodotās galvenās izmantošanas cirsmas. Kokmateriālu sagatavošanā strādāja ar divroku šķērszāģiem, vienroku zāģiem / fukšiem / un loka zāģiem ar dažādu profilu zobiem. Zarus apciorta un malku skaldīja ar cirvjiem. Īsie sortimenti obligāti bija uzkraujami grēdās starp mietiem. Mietiem bija jābūt nostiprinātiem vai nu ar atbalsta mietiem vai no augšas ar pārliktni. Augsni meža kultūrām sagatavoja ar lāpstu vai kapli. Stādīja zem Koļesova šķēpa. Tolaik, saskaņā ar Lisenko teoriju / ligzdu metode / gatavoja 1 X 1 m lielus laukumus, 5 X 5 m attālumā, 400 gab uz 1 Ha, kuros katrā stādīja 5 egles vai sēja P 5 sējvietās , vai stādīja ozolu, kas toreiz bija modē. Tādas bijušās stādījumu vietas ,. Domāju, mežniecībā redzamas vēl daudzās vietās. Kad 60.- to gadu vidū toreiz vēl docentam Saksam , kuram bija daži parauglaukumi mežniecībā apšu atvašu izciršanas laika ietekmei uz jaunu , atkārtotu atvašu dzīšanu , vaicāju , kā agrās kopšanas cirtes veikt šādi ierīkotās kultūrās / sastāvā vairāk kā 5A/, viņš nekādu padomu nevarēja dot. Dabā apskatījām šādi izveidojušos audzi toreizējā, liekas, 215.kv/ 1 kvartālu uz D no ceļa Slotukalns – mūrnieki un “Velnatilts”-Gabačeva krustojuma.
Mežniecībā bija arī neliela stādaudzētava pie Nastrovas ezera, bet ar tajā izaudzēto stādāmo materiālu mežniecībai nepietika , tādēļ galvenokārt kultūras ierīkoja ar mežeņiem.
Mežniecība sēja arī auzas zirgu piebarošanai, jo no valsts tās nesaņēma. Ražas bija zemas, jo zeme bija noplicināta. Minerālmēslus dabūja ļoti maz, bet zirgu mēsli aizgāja uz pašu mežsargu un vedēju dienesta zemēm. Auzas kūla ar nelielu zemu kuļmašīnu, līdzīgu vētījamai mašīnai, kuru piedzina ar iekšdedzes dzinēju.
Kokmateriālus pieveda tikai ar zirgiem, galvenokārt dedzināmo malku, kuru nodeva franko ceļā Rīgas apkures kantorim, kurš ar automašīnām malku veda projām. Vietējam patēriņam malku un lietkokus realizēja galvenokārt franko mežā. Mežniecības pievešanas plāna galvenie izpildītāji bija paši mežsargi un virsmežsargi. Mežniecībai bija kādi 12 – 15 zirgi. Viens arī mežzinim izbraucamais zirgs. Mežniecības štata sarakstā bija arī zirgkopis, 1955/56.g. tā bija Anna Pitkeviča.
Ar 1957.gada 1. Jūliju mežsaimniecības un mežrūpniecības saimniecības tika apvienotas , izveidojot Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministriju. Viļakas mežsaimniecību / direktors Pēteris Polinskis, vec. mežzinis Puškins Aleksandrs Stepana d.., galv. grāmatvedis Daudis Pēteris/ pievienoja Viļakas mežrūpniecības saimniecībai / direktors KomarovsIvans, galv. inženieris Zaķis, pēc kāda mēneša Jerohins, tad Greiža, CircensAmantijs u.c., galv. mežzinis Puškins Aleksandrs, vēlāk Plēģeris Voldemārs, Zīverts Dzintars, Šļakota Kazimirs, Elksnītis Jānis, galv. grāmatvedis PodiņaksIvans, vēlāk Polks Viktors, KampernovaEvgenija/. Ar 1957.gada 1. Novembri nolikvidēja meža izstrādāšanas iecirkņus un cirsmu fondu un cilvēkus sadalīja mežniecībām. Ja līdz tam mežziņa alga bija 750 rbļ. mēnesī, tad tagad jau 1100 rbļ./ tāda alga mežsaimniecībā bija direktora vietniekam politiskajā darbā – zampoļitam, direktoram bija 1200 rbļ. un vēl daudz un dažādu prēmiju – par ražošanas plāna izpildi, par plaša patēriņa preču ražošanas plāna izpildi, cikla prēmijas. Slimojot 1976.g. I pusgadā , slimības nauda man bija aprēķināta 96 rbļ. dienā. Mežsaimniecības laikā retu reizi prēmija bija pa plaša patēriņa ceha līniju.
Mežniecībā – meža izstrādāšanas iecirknī / tā sākumā saucās tagadējie mežizstrādes iecirkņi – mežniecības/, atkarībā no izstrādāšanas apjoma bija noteiktas štatu vienības. Egļavā, kas bija viena no lielākajām apjoma ziņā, bija noteiktas šādas štatu vienības un tās ieņēma : mežzinis / varbūt priekšnieks?/- Jaunzems Gunārs, mežziņa vietnieks Ezeriņš Arturs/ vada ražošanas darbus – kokmateriālu sagatavošanu, pievešanu , izvešanu /, mežziņa palīgs Mocāns Jāzeps/ vada mežsaimnieciskos darbus/, kurš līdz tam bija meža kultūru inženieris mežsaimniecībā, vec. grāmatvede Rubene Genovefa / Orlovskis nevarēja izturēt straujos tempus mēneša atsakišu nodošanai/, kura mežsaimniecībā strādāja par grāmatvedi, grāmatvede Augustāne Leontīne , kasiere Mancēviča Anna, saimniecības daļas vadītājs Kuprišs Jāzeps, kurš iepriekš ieņēma tādu pat vietu Kvintes mežizstrādes iecirknī, 2 meža meistari – Lesnieks Arvīds un Kaluga Jānis, desmitnieks Mūrnieks Vilis, mehāniķis Logins Francis/ visi 4 pārnāca no Kvintes mežizstrādes iecirkņa/ un zirgkope Brīnuma Zelma/ mana sievasmāte/. No Kvintes iecirkņa uz mežniecību pārnāca ap 30 kadru strādnieku, pieņēmu arī treilēšanas traktorus un Družbas. Mežniecības rīcībā nodeva arī saimniecisko automašīnu GAZ-51, kuras pirmais šoferis bija Kolomejevs/ pēc tautības ukrainis dzīvoja Viļakā, 60-to gadu sākumā aizbrauca uz Krasnodaru/. Tik lieli mežniecības štati pastāvēja kādus pāris gadus.
Kopīgi ar Ezeriņu centāmies tehniskos un tehnoloģiskos jautājumus mežizstrādē . Sarežģītākais bija tas, ka pirmos mēnešus t.i. 1957.g. novembri un decembri bija jāstrādā Sitas mežniecības mežos pie Lubānas MRS robežas, jo Egļavā fonds bija izcirsts. Ezeriņš dzīvoja un darbus vadīja tur uz vietas. Strādniekus uz turieni veda uz nedēļu / tagadējā “vahtovij”metod/. Mežniecība algoja saimnieci – pavāri Vancāni Eleonoru, kura gatavoja ēdienu mežstrādniekiem ilgus gadus, jo arī atgriezušies strādāt savā mežniecībā, strādnieki dzīvoja kopmītnēs visu nedēļu. Mājās tos aizveda tikai sestdienas pievakarē un pirmdienās no rīta aizveda atkal darbā uz visu nedēļu. Tā darbs galvenās izmantošanas cirsmās bija organizēts , liekas, līdz 60.- to gadu vidum. Strādājot šitā mežniecībai bija 4 traktori TDT-40 / 3 strādāja 1 rezervē/ un viens RT-12 / gāzģenerators/, kurš izkrāva stumbru mašīnas Pededzes krastā nodošanai sagarumošanai pludinātājiem. Sitā savus uzdevumus veicām godam un saņēmām pirmās prēmijas.
1958.gadā mežniecībai galvenās izmantošanas fonds bija ap 42 tūkst.kbm. Iepriekšējos gados, vēl mežsaimniecības laikos, Mežrūpniecības ministrijas uzdevumā Ukrainas mežierīkotāju grupa bija izstrādājusi galvenās izmantošanas koncentrācijas projektu Viļakas mežsaimniecībā/ cirsmas 2 x platākas kā bija līdz šim, paīsināti piesliešanās laiki; līdz ar to palielinājās vidējās cirsmas platība un krāja , kā arī ikgadējie izmantošanas apjomi/. Pēc šī projekta cirsmu fondu sagatavoja un izstrādāja kādus 4 – 5 gadus. Mežniecībai jau bija 6 traktori, t.sk. tikko jaunsaņemtie 2 gab. TDT -60, kuri jau ilgi nekalpoja konstruktīvu defektu dēļ/ bija pat ieradušies inženieri rūpnīcas, bet nekas labāk nekļuva/.
Pēc ukraiņu cirsmu fonda koncentrācijas projekta bija paredzēts Egļavā, sākot no Kupravas LGK , ievilkt šaursliežu dzelzceļu. Pirmā kārta līdz “Velna tiltam”uz Balvu – Viļakas ceļa, otrā kārta līdz Gabačevai. Dzelzceļa celtniecību uzsāka, liekas, 1959. Gadā, kad no mežniecībām tika norīkoti strādnieki dzelzceļa uzbēruma veidošanai un grāvju rakšanai ar rokām jau pastāvošā meža ceļa vietā. Darbus vadīja MRS ražošanas daļas priekšnieks Nikolajs Družiņins. Nepatīkams gadījums bija pašā sākumā pie Kupravas , kur dzelzceļa stigai bija jāiet pāri aizaugušam ezera galam, kuru nevarēja ne piebērt ne arī kā citādi nostiprināt. Tā bija trases izmeklētāju kļūda. Dzelzceļu izbūvēja pāris kvartālus aiz Kulpenes un pagrieza pa labi, kur pašreiz iet kokmateriālu izvešanas ceļš/ toreiz , liekas, 90.-tie kvartāli/. Mežniecība ar dzelzceļu nostrādāja nepilnu pus gadu, jo tā bija atrauta no dzelzceļa. Visi strādnieki, meistari /Sorokins un Proņins/, mehāniķi, tehnika bija no Kupravas. Sagāde un apgāde negāja caur mežniecību, bet tieši no Žīguriem. Mežniecības vadībai zināšanu par dzelzceļa un ritošā sastāva ekspluatāciju, kā arī cirsmu izstrādes tehnoloģiju strādājot ar dzelzceļa nozarojumu ievilkšanu cirsmās u.t.t. Tādēļ dzelzceļu nodeva Žīguru mehpunktam/ priekšnieks Magidsons ,Leonīds Pšeņičņikovs, vēlāk Andris Zīverts, Vilis Karro/, kurš strādāja tikai ar šādu tehniku un pēc šādas tehnoloģijas. Tā kā ukraiņu cirsmu koncentrācijas projekts beidza darboties un pēc mūsu republikas mežierīkotāju aprēķiniem mežniecībai tāme samazinājās, mainījās arī MRS vadība un galvenais inženieris D.Greiža pierādīja, ka dzelzceļš neatmaksājas un to likvidēja apm. 1963.- 64. Gados nevienEgļavā, bet visā MRS ā.
Tā kā 50.-to gadu beigās Viļakas mežrūpniecības saimniecība bija viens no flagmaņiem ministrijas sistēmā gan plānu izpildes ziņā, gan arī progresīvas tehnikas un tehnoloģijas ieviešanas ziņā, tad ministrija 1958.gada februārī rīkoja republikānisku semināru mežizstrādes darbu jomā, kurā piedalījās liels skaits mežziņu. Egļavas mežniecībā tika demonstrēta galvenās izmantošanas cirsmu izstrāde ar mazajām kompleksajām brigāadēm uz traktoru TDT-40 un TDT-60 bāzes. Semināra objekti nebija sevišķi izvēlēti, bet rādijām tur, kur strādājām. Tas bija pie Alksnu pļavām, kaut kur ap toreizējiem 220. Kvartāliem/ varbūt 226.,227 Kv./, kur reizē tika izstrādātas 3 cirsmas. Stumbrus iekrāva kokvedējās automašīnās ar elektrokrānu. Tā vadītājs bija tagadējais kokvedēju automašīnas “Zaķītis” šoferis Ivanovs. Piekabinātājs bija Dukulis, kurš bija tā iemanījies noteikt stumbra smaguma centru, ka piekabināja tikai ar vienu troses cilpeni, kaut gan darba drošības noteikumi prasīja piekabināt ar 2 cilpeņiem. Tā arī demonstrējām piekabināšanu ar 1 cilpeni. Otrajā dienā bija teorētiskā daļa, kurā pozitīvi pieminēja arī Egļavas mežniecībā redzēto. Seminārā piedalījās arī ministrs Zanders.
1961.gadā ministrijā bija tendence lielās mežniecības sadalīt. Izlēmām , ka Egļava būtu sadalāma 2 daļās. Ministrijas kolēģijas sēdē man bija jādod paskaidrojumi par apjomiem mežniecībās pēc sadalīšanas. Lēmums bija sadalīt Egļavas mežniecību divās: Egļavas un Kvintes mežniecībās ar robežu pa Viļakas – Balvu ceļu. Mežniecības tika sadalītas ar 1962.g. februāri.
Iepriekš saskaņā ar latv. PSR Ministru Padomes 06.05.59. lēmumu Nr 260, ministrijas sistēmā tika likvidētas 130 aprēdas un 2609 apgaitas un to vietā izveidoti 1700 meistaru p- tehniķu iecirkņi. Egļavas mežniecībā izveidoja 9 meistaru-tehniķu iecirkņus. Pirms šī lēmuma izpildes mežniecībā bija ieradusies komisija, kura atestēja virsmežsargus un mežsargus, lai atestācijas rezultātā varētu izvēlēties spējīgākos darbiniekus par iecirkņu meistariem- tehniķiem.Komisijas sastāvā bija MRS direktora vietnieks polit. Darbā Kazačenoks, galvenais mežzinis Puškins, galvenais grāmatvedisPodiņaks, kadru inspektore Aleksejeva. Komisijas darbu vadīja ministra vietnieks Beļajevs. Komisijas darba gaitā radās arī viena otra komiska situācija , piemēram, vienam no mežsargiem uzdeva jautājumu : kas ir PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs – nezina; kas ir republikas Ministru Padomes priekšsēdētājs – nezina, kas ir CK pirmais sekretārs republikā – nezina; kas ir MRS direktors – zina, kas ir galvenais mežzinis MRSā- nezina; kas MRSā ir Puškins- dzirdēts ir, bet kas viņš ir nezina, kaut kāds priekšnieks esot; vai Puškins ir komisijā- nepazīst u.t.t. Par iecirkņu meistariem-tehniķiem , cik atceros, tika apstiprināti:Ganiņš Ēvalds, PeipiņšJānis,DzērveKārlis,LoginsLucijans,Pitkevičs Antons- vēlāk Mūrnieks Vilis, Lesnieks Arvīds, Roskoša/ Nizinska? Regīna,Dukaļskis Aleksandrs un Caune Staņislavs.
Virsmežsargs Belruss Mārtiņš bija jau krietni pāri 60 gadu vecumam. Lai atestācijas rezultātā viņš arī tiktu ieskaitīts meistaru-tehniķu amata kandidātos, viņš bija griezies pie Kupravas LGK priekšnieka Čurkina un viņa meistara Sorokina ar lūgumu, lai tie dotu viņam rekomendācijas iestājai PSKP. Tie, bez šaubām, to bija atteikušies dot. Vēlāk par Belrusu visi smēja, ka ar vienu kāju jau kapā, bet vēl grib stāties partijā.
Īsi pirms mežniecības sadalīšanas uz darbu Inčukalna MRS pārgāja mežziņa vietnieks Ezeriņš Arturs. Viņa vietā atnāca un neilgi, līdz iesaukšanai armijā, strādāja Munde Staņislavs/ tagadējais Jelgavas MRS galvenais inženieris/.
Jaunajā Egļavas mežniecībā par mežzini sāka strādāt Mālkauss Imants. Es pārgāju uz Kvintes mežniecību. Kvintes mežniecībā par meistariem- tehniķiem tajā laikā strādāja Pitkevičs Antons – vēlāk Mūrnieks Vilis, Lesnieks Arvīds, Roskoša Regīna – vēlāk Lesnieks Jānis, PundursPēterius, Duļbinskis Aleksandrs un Caune Staņislavs, par meža meistaru Kal;uga Jānis, par grāmatvedi Logins Jānis, par kasieri Kuprišs Jāzeps un palīgs bija Mocāns Jāzeps. Kantoris izvietojās bijušās Viļakas mežsaimniecības telpās Viļakā blakus Viļakas MIM kantorim.
1963.- 1965.g. par Kvintes mežziņa palīgu strādāja Cukunde Arnolds , kurš buržuāziskās Latvijas laikā bija mežzinis Ugāles pusē- Puzes mežniecībā, kara laikā bijis Vācijā, tad atgriezies Pļaviņu ķīmiskās mežsaimniecības direktors, mācību daļas vadītājs Rudbāržu meža meistaru skolā. Viļakas MRS-ā meža izmantošanas inženieris. Viņš krita nežēlastībā sakarā ar Jerohina – Komarova lietu cirsmu nelikumīgā atdošanā rajona kolhoziem u.c. organizācijām / atdodot cirsmu pārpalikumus/. Par bezkontroli tika no amata atbrīvots, atstājot MRS rīcībā un tā viņš nokļuva Kvintes MIM. Mocānu pārcēla uz MRS centru par kultūru inženieri. Jerohina – Komarova lietā bijām iejaukti arī mēs ar Peipiņu,bet mēs tikām cauri ar stingrajiem rājieniem. Pēc Cukundes aiziešanas pensijā, Mocāns atkal atgriezās par palīgu. Cukunde kādu laiku pēc aiziešanas pensijā, strādāja Rankas meža skolā, pēc tam 681. Meža kombinātā par drošības tehnikas inženieri. Viņš mira pēkšņā nāvē , atrodoties komandējumā Kupravā septiņdesmito gadu beigās.
50.- to gadu beigās / 1958. Vai 1959. Gadā/ likvidējās Abrenes rajons, kam sēdeklis bija Viļakā. Vienlaicīgi arī nolikvidēja mazos, nabadzīgos valsts meža fondam piegulošos vai arī starp mežu masīviem izvietojušos kolhozus un pievienoja tos mežrūpniecības saimniecībai. Egļavas mežniecībai tika pievienots bij. kolhozs “Mežvidi”, kura zemes izvietojās Grastērdelē un Stompakos/ platība ap 1000 ha/. Iepriekš mežniecībai bija neapmierinošs stāvoklis ar platībām siena sagādei zirgiem/ šinī laikā bija jau ap 20 zirgiem, no kuriem apm. 10 bija kokvedēji/ un arī personīgo lopu nodrošināšanai ar barību. Tagad likās, būsim bagāti, bet – daļa pļavu bija jāatdod Kupravas LGK un Žīguros strādājošiem, kā arī jānodrošina ar pļavas gabaliem atsevišķi rajona mēroga darbinieki.
No ministrijas pienāca rīkojums pieņemtās lauksaimniecības zemes apmežot. Ko zemnieks savā laikā mežam bija atņēmis, to atkal vajadzēja aizaudzēt ar mežu. Pirmajā gadā plāns bija uzlikts 100 Ha. Pitkeviča Antona rīcībā bija C-100 traktors ar arklu. Augsnes sagatavošanu uzsākām no Miškas un Rakova mājām rietumu virzienā, sagatavojot augsni vagās.
Stādaudzētavā stādāmā materiāla nebija. Visā šinī / Garstērdeles, vēlāk arī Stompaku/ teritorijā egles stādīšanai izmantoti tikai mežeņi. Šie stādījumi ir neskaitāmas reizes papildināti. Piupitkeviča / vai Logina/ mājām tika stādītas arī papeles, pēc toreizējiem priekšrakstiem 5x5 m attālumā, kā ābeles. Pēc tam starp tām stādijām egles, jo lielas ticības, ka no šīm papelēm kas varētu prātīgs izaugt, nebija.
Gadu vai 2 gadus pēc apmežošanas uzsākšanas no lauksaimniecības ministrijas izbrauca kaut kāda komisija, kas bija ļoti neapmierināta, ka lauksaimniecības zemes atkal aizlaiž mežā, bet bija jau par vēlu. Tie bija nesaprašanā, kas tādu rīkojumu devis. Papīrs MRS-ā bija pazudis, bet cik atceros, to bija parakstījis J.Kronītis. Komisijas vīri teica, ka lietu izmeklēšot un tā nepalikšot, bet viss noklusa.
Mežvidos, res. Garstērdelē sējām arī auzas, bet vienīgais gads, kad tās labi izauga, bija gads , kad Hruščova laikā samazināja piemājas zemju platību uz pusi un Garstērdelē dzīvojošiem kūtsmēslus nebija kur citur likt, kā uz zemes kas domāta mežniecības auzu sēšanai. Nākošajos gados, kad atkal atjaunoja iepriekšējās piemājas zemju platības, ražas atkal bija zemas. Sējām arī miežus, kas auga labāk un pēc tam tos mainījām kolhozos pret auzām. Iespēju robežās, cik varēja dabūt no kolhoziem sēklu, sējām arī ilggadīgos zālājus. Kultivējām arī dabiskās pļavas. Pie Kazinovska mājām tādā kultivētā pļ;avā iesēja lapsasti.
Pēc apvienošanās 1957.gadā, darba apmaksa galvenās izmantošanas cirsmu izstrādē bija augstāka kā starpizmantošanā. Ja galvenajā izmantošanā strādājošo mēneša izpeļņa bija 1000 – 1200 rbļ., tad starpizmantošanā 600 – 800 rbļ. Tomēr , bijušie mežniecības strādnieki, kaut arī izpelnīja mazāk, no sākuma galvenajā izmantošanā negribēja strādāt, jo brigādē bija jābūt katru dienu. Galvenajā izmantošanā darba oirganizācijas forma bija – mazā kompleksā brigāde, parasti 5 cilvēku sastāvā. Ziemas periodā, kad bija brīvs kolhozu darba spēks jun kolhozniekiem vajadzēja naudu / kolhozos darba samaksa bija ļoti zema, atceros , ka Abrenes rajonā visaugstākā apmaksa bija kolhozā “Jaunais sp;ēks “- atradās Medņevas c/p teritorijā un robežojās ar Egļavas m – bas mežiem – 5 rbļ. par darba dienu/, šis darba spēks izcirta cirsmās pamežu, dedzināja zarus un veica citus palīgdarbus. Atsevišķi kolhoznieki tika iesaistīti strādāt arī brigādēs. Ziemā uz sezonas strādnieku algu sarakstiem bija līdz 150 strādnieku. Kadru strādnieku sarakstā vienu laiku bija 15 Logini.
Kopšanas un sanitārajās cirtēs 50- to gadu beigās vēl strādāja ar rokas darba i8nstrumentiem. Uz mehanizētu sagatavošanu pārgāja 60- gto gadu sākumā, liekas 1960. Gadā bija seminārs par kopšanas ciršu izstrādi Ludzas MRS-ā , kur ministrijas meža izmantošanas un kopšanas daļas priekšnieks Šnēfelds norādīja, ka retināšanas cirtē strādāt ar Družbu ir nerentabli, jo kubikmetrs iznāk dārgāks un arī darba ražīgums nepieaug salīdzinājumā ar rokas darba rīkiem.
60.- to gadu pirmajā pusē, kamēr nebija izveidota Katlešustādaudzētava, daļa egles stādāmais materiāls tika iepirkts Karpatos un Lietuvā. Arī Egļavas MIM ar šo stādāmo materiālu apstādītas samērā lielas platības. Savā laikā tās bija jāatzīmē mežierīcības materiālos.
Direktora Ķūrena laikā 1964. Vai 1965.g. ierīkoja E kultūras ar velēnstādiem, kas bija ļoti dārgs un darbietilpīgs darbs. Pie Mucukalna nelielā platībā šādu kultūru apskatīja toreizējais ministrijas Mežsaimniecības galvenās pārvaldes priekšnieks Noviks, kas deva norādījumu meistaram – tehniķim A.Lesniekam šinī platībā neveikt nekādus darbus bez viņa atļaujas.
Viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais meža ceļš , kurš tika rekonstruēts Egļavas / Kvintes MIM /mežniecībā un arī visā Viļakas MRS-ā , bija meža ceļš Velnatilts – Stompaku purvs, apm. 2 km garumā / 1962. Vai 1963.gadā/. Ceļa joslā izcirstā nelikvīdā koksne, zari un galotnes tika ieklātas ceļā līdz 1 m biezā slānī un pēc tam nograntēts. Granti veda no Svilpovas karjera apm. 10 km attālumā kādas 10 ATK pašizkrāvējas mašīnas.
Par VII piecgades uzdevumu teicamu izpildi Kvintes MIM iecirkņa meistars – tehniķis Arvīds Lesnieks saņēma Ļeņina ordeni.
60.- to gadu vidū tika mehanizēta augsnes sagatavošana izcirtumos. Uz traktora TDT-40 vai TDT – 55 uzstādīja iekārtu PRE-22, kas sagatavoja augsni kupicās. Sākumā iekārtu darbināja mehāniski ar trosu – bloku sistēmu. Viļakas MRS racionalizatori izgatavoja hidrauliski darbināmu iekārtu. Parādījās arī iekārtas uz riteņtraktoriem. Garstērdelē starp Peipiņa un Loginas Malvīnes mājām augsni sagatavoja ar arklu PKL-70.
Daži saglabājušies rādītāji par Kvintes mežniecību:
1963.gads
Galvenās izmantošanas fonds 12.6 tūkst. kbm.
Cirsmu skaits 19
Izcērtamā platīuba 54 ha
Vidējās cirsmas platība 2,8 ha
Vidējā cirsmas krāja 663 kbm.
Vidējā krāja uz Ha 233 kbm.
Vidējais izcērtamā koka apjoms 0.42 kbm.
Lielākā cirsma 9,6 Ha ar 2849 kbm.
Circeņa Anatolija brigāde izstrādājusi 9229 kbm. ,lielākā izstrāde septembrī – 1200 kbm.
Vietējiem patērētājiem/ rajona iestādēm, organizācijām ar MRS automašīnām piegādāti 3.3 tūkst.kbm. kokmateriālu/ dedzināmā malka, zāģbaļķi, būvbaļķli/.
1964./gads.
Galvenās izmantošanas cirsmu fonds 12.1 tūkst.kbm.
Cirsmu skaits 13
Izcērtamā platība 44.2 Ha
Vidējās cirsmas platība 3.4 Ha
Vidējās cirsmas krāja 931 kbm.
Vidējā krāja uz 1 ha 274 kbm.
Vidējais izcērtamā koka apjoms 0,38 kbm.
Lielākā cirsma 6,6 ha ar 2051 kbm.
Starpizmantošanas cirsmu fonds :
Atēnošana 38.3 Ha 640 kbm.
Smalctīre 37.0 ha 1270 kbm.
Retināšana 33.0 ha 2600 kbm.
Skrajcirte 20.1 Ha 860 kbm.
Sanitārcirte 3000 kbm.
Circeņa Anatolija brigāde izstrādājusi 9223 kbm, lielākā izstrāde martā – 1142 kbm.
Vietējiem patērētājiem ar MRS autotransportu izvesti 4,5 tūkst.kbm,. kokmateriālu.
1967.g. 26. Decembrī bija MRS direktora pavēle par manu pārcelšanu uz MRS centru par DZO daļas priekšnieku. Mežniecību nodevu J.Mocānam pēc stāvokļa uz 1968.g.1. janvāri
6.11.86. G.Jaunzems.
